1918. – progresa un cerību gads. 16. februāris. Par Lietuvas galvaspilsētu tiek pasludināta Viļņa, kuru joprojām ir okupējuši vācieši, un par pilsētu cīnās gan poļi, gan krievu boļševiki. No tā laika preses: „Visi vēlas Viļņu. Risinājums ir – padarīt Viļņu par miera, nevis strīda objektu.”
1919. gadu sākums. Lietuva ir kļuvusi par unikālu valsti – tā ir zaudējusi savu vēsturisko galvaspilsētu un gandrīz 20 gadus dzīvojusi cerībā to atgūt. 1939. gada 1. septembrī Vācija iebruka Polijā, kas bija okupējusi Viļņu. Tā paša gada 10. oktobrī Viļņu ar Staļina rokām atdeva Lietuvai. Lietuva, atgūstot Viļņu, zaudēja lielu daļu savas teritorijas, atgūstot tikai piekto daļu no Viļņas novada.
Labdien, dievs kungs,
Man pietrūka siena govij,
Tu iedevi Ādamam Ievu,
Tad kas gan tev būtu iedot sienu. (Jozs Tīsļava, 1930)
No tā laika preses: „Šķiet, Šaķos nekad agrāk nav bijusi pirts...Tiesa gan, šeit vienam pilsonim it kā ir vannas, kurās var mazgāties pirmdienās un ceturtdienās.” (Lietuvos žinios, 1935)
No tā laika preses: Ukmerģe ir panākusi ievērojamu progresu visās jomās un vairs nemaz neizskatās kā pirmskara periodā. Var teikt, ka Lietuvā ir divas Ukmerģes – vecā, sabrūkoša un arhaiska, kas pilnībā izzūd, un jaunā – gaiša, moderna, kulturāla, kam ir skaista nākotne. (Lietuvos aidas, 1939)
