Atgriezties atpakaļ1919. gadu sākums. Lietuva ir kļuvusi par unikālu valsti – tā ir zaudējusi savu vēsturisko galvaspilsētu un gandrīz 20 gadus dzīvojusi cerībā to atgūt. 1939. gada 1. septembrī Vācija iebruka Polijā, kas bija okupējusi Viļņu. Tā paša gada 10. oktobrī Viļņu ar Staļina rokām atdeva Lietuvai. Lietuva, atgūstot Viļņu, zaudēja lielu daļu savas teritorijas, atgūstot tikai piekto daļu no Viļņas novada.
1935. g. Viļņas reģionā tiek slēgtas lietuviešu skolas, un to vietā plānots atvērt 100 poļu Juzefa Pilsudska skolu. Simtā – Bezdoņu pamatskola.
Četrdesmitā skola 100 skolu plānā bija Viļņas Liepkalņa pamatskola, toreiz nosaukta J. Pilsudska vārdā. Tolaik tā bija modernākā ēka pilsētā, turklāt ar vēl vienu jauninājumu: skolā kopā mācījās meitenes un zēni. Skolā saglabājies autentisks parkets.
Viļņā viesosimies pie laikabiedra dr. Juļus Šalkauska, jūras skauta, filozofa un skolotāja. Viņa vecmāmiņa Barbora Goštautaite poliski teica: „Juļu, tu nedomā, ka mēs esam poļi, lai gan runājam poliski, mēs visi esam lietuvieši.”
Viļņas Antakaļņa skola (1930, arh. S. Narebski), starpkaru periodā sauktaa par pamatskolu, un tajā bija ģenerāļa Lucijana Želigovska zēnu skola un dzejnieka Vladislava Sirokomles meiteņu skola. Abas skolas vidū savienoja kopīga sporta zāle. Ieejas rotā baroka stila portāli, kas līdzīgi Sapiegu pilī esošajiem.
Antakaļņa dvīņu māju komplekss (1932, arh. F. Vaičakovski), kas, domājams, bija paredzēts virsniekiem. Šāda veida mājokļu būvniecība pavēra iespēju cilvēkiem ar vidējiem ienākumiem dzīvot labos apstākļos. 
Arhitekti modernisti domāja, ka novatorisms arhitektūrā nozīmē viegli kopjamu fasādi, tāpēc uz Liepkalņa pamatskolas fasādes nelīmēja skulptūras, kas vāktu putekļus un netīrumus.