Vilkavišķi – Kibarti.
Vilkavišķi Vilkavišķu priesteru seminārs. Tiklīdz tika pasludināta Lietuvas neatkarība, Polijas armija ieņēma Seinu un padzina klēriķus un bīskapu. Pēc bīskapa Antana Karosa iniciatīvas tika uzsākta jauna semināra celtniecība. 1930. gadā uz milzīgo semināra ēku Vilkavišķos pārcēlās bibliotēka un 60 semināristi. 1944. gadā Vilkavišķu priesteru semināru nacionalizēja un tajā ierīkoja šūšanas fabriku. Kurš gan nav dzirdējis par padomju laikā populārajiem Vilkavišķu džinsiem? Šūšanas fabrika darbojas vēl šodien un par godu V. Landsberģim-Žemkalnim ieguvusi nosaukumu „Žemkalnija”.
Vilkavišķu ebreju vidusskola. Starpkaru periodā Vilkavišķos dzīvoja 6,5 tūkst. ebreju, aptuveni puse pilsētas iedzīvotāju. Savulaik pat pilsētas mērs bija ebrejs.
Vilkavišķu dzelzceļa stacija, kuru modernā historisma stilā projektēja arhitekts E. Frīks un kurā starpkaru periodā bija arī stacijas direktora dzīvoklis, pasts un veikals.
Kibarti. Kibartu koka ugunsdzēsēju depo. Kibartu Euharistiskā Pestītāja neorenesanses baznīcu rotā 7 altāri, galveno altāri veidojis B. Pundzius. Arhitekts V. Landsberģis-Žemkalnis.
Kibartu dzelzceļa stacija, kas agrāk bija pazīstama ar nosaukumu Virbalis, izcēlās ar īpašu greznību un tika salīdzināta ar Sanktpēterburgas staciju. Šeit cars turēja savu personīgo vilcienu, lai pārceltos uz Eiropas sliedēm. Arī prezidents Antans Smetona caur Kibartiem atkāpās uz Vāciju.